Normunds Āboliņš

Normunds Āboliņš ir Bauskas Vasarsvētku draudzes vecākais mācītājs no 2010.gada 26.decembra.

„Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic.”(Jāņa 20:29)
Šos vārdus atjaunojamajā Ķekavas baznīcā izlasīja kāds celtniecības palīgstrādnieks, jauns puika aptuveni 1991. gadā. Jauno zēnu sauca Normunds Āboliņš. Dieva vārds ir dzīvs un dara savu. Vienmēr. Drīz pēc tam Normunds nāca pie Dieva un pats kļuva par to, kas tic. Tas notika 3. aprīlī, un nu jau paskrējuši 25 gadi. Tā palīgstrādnieka vairs nav, nav arī vairs tā jaunieša, bet ir Bauskas Vasarsvētku draudzes mācītājs Normunds Āboliņš. Neliela saruna ar viņu un par viņu.

Ko jums dod attiecības ar Dievu?
– Ar Dievu tagad es esmu pats, vairs nav maskas, aiz kuras slēpties.

Nereti cilvēki baidās, ka, nākot pie Dieva, viņi tiks ierobežoti, tik daudz ko nevarēs. Kā ir ar to?
– Tā nav, Dievs noņem grēku, neļauj grēkot, lai dotu tev īstas lietas, nevis surogātu, piemēram, patiesu mīlestību, par ko sapņo visi, par ko uzņem filmas, bet ko var dot tikai Dievs, bet filmu režisori tikai apspēlē savus sapņus. Dievs dod patiesas lietas.

Kā nonācāt līdz mācītāja kancelei?
– Kad kļuvu ticīgs, vēlējos kļūt par misionāru. Tomēr nevis kaut kur ārzemēs, bet tieši Latvijā. Man draudze bija Rīgā, bet sirds dega par dzimto vietu Ķekavu. Bija vēlme evaņģelizēt, daudz lūdzu par Ķekavu, pasludināju Dieva vārdu. Vienreiz ticīga māsa piedāvāja evaņģelizēt arī Vecumniekos. Interesanti, ka man kā celtniekam tur bija objekts. Pusdienlaikā jaunpiedzimuša kristieša dedzībā skrēju uz bēniņiem lūgt Dievu par Vecumniekiem, turienes cilvēkiem. Un tagad šāds piedāvājums!
Tā sanāca, ka Vecumniekos sāku vadīt mazu draudzīti, kas gan vairāk bija tāda kā lūgšanu grupa. Tā man bija laba skola. Braucām uz Vecumniekiem par savu naudu, kalpojām. Reiz mums pat mašīnu no pagalma nozaga, nebija, ar ko braukt. Vienreiz ar sievu 15 kilometrus gājām līdz Baldones pagriezienam kājām, stopējām mašīnas.

Kā un kad, Ķekavā dzīvodams, nonācāt līdz Bauskas draudzes vadītāja grožiem?
– Sākumā biju Rīgas draudzes loceklis, tad vēlāk Ķekavā atvēra Vasarsvētku draudzi un sāku iet tur. Palīdzēju draudzes mācītājai, nēsāju tehniku, kad redzēju, ka mācītāja nogurusi, piedāvāju novadīt kādu dievkalpojumu. Arī tas bija mācību laiks pēc divu gadu klusuma, izejot no draudzes Rīgā. Šie pāris gadi bija biznesa uzplaukuma laiks, nostiprinot maizes peļņas avotu, pārdomu un īsto vērtību briedēšanas laiks.
2009. gadā kalpoju Ķekavā par mācītājas palīgu. Iegāju Vasarsvētku apvienībā, izgāju tās piecu gadu kursus – sākumā divus gadus neklātienē, tad trīs gadu integrētos kursus. Tās bija ļoti labas mācības.
Dzirdēju par Bauskas draudzes brūkošo namu, grūtībām draudzē un lūzu Dievu: „Sūti kādu mācītāju uz Bausku! Ja nav neviena, sūti mani, esmu gatavs iet.”
2010. gada decembrī notika pirmais atjaunotās draudzes dievkalpojums. Bez sievas nespētu kalpot, arī pirms tam mēs ļoti daudz runājām, tas nebija vienpersonisks lēmums. Sieva man ir atbalsts ne tikai kalpošanā, bet arī visādi citādi. Viņa ir kā „tirgotāju kuģis, kas savu pārtiku atved no tālienes”, kā saka Sālamans 31. nodaļā savās pamācībās. Neatsverama ir arī vecākās meitas palīdzība, jo mums ir četri bērni, divi lieli, divi mazi, darbu netrūkst. Drīz mūsu ģimenē ienāks vēl viena meitenīte, jo esam nolēmuši šo cilvēciņu adoptēt un dot viņai ģimeni , kurā ir tētis un mamma. Viens pats es neesmu nekas.

Kādi mērķi un uzdevumi ir sirdī no Dieva?
– Draudzes nams kā ēka un draudze kā cilvēku kopums. Tā kā vecais draudzes nams bija paredzēts 200 cilvēkiem, tad sapnis būtu sākumā uz šo ciparu virzīties, tomēr galvenais nav kvantitāte, bet kvalitāte.

Kas ikdienā dara laimīgu?
– Sarunas ar ģimeni, ar bērniem, apjausma, kā viņi aug, un brīži, kad redzu draudzes locekļu izaugsmi.

Paldies par interviju.

Protams, tas nav viss, ko var pastāstīt par mūsu mācītāju. Tāpat kā viņš mūs, arī mēs viņu jo dienas iepazīstam vairāk.
Draudzes locekļu viedokļi par mācītāju
Ingrīda: – Mācītājs iedziļinās katra cilvēka sirdī ar visu savu būtību, nevienu nešķiro.
Mirdza: – Prot piesaistīt jaunos kristiešus ar savu runas veidu, cenšas viņus iegūt par draugiem.
Anita: – Mācītājs grūtā brīdī pienāk klāt un stiprina, dod padomu.
Sandra: – Mācītājs pats nebaidās nekāda darba, dara visus vienkāršos vīriešu darbus, pļauj, nebīstas no netīriem darbiem. Ir labs paraugs darīt darbu.
Meita Santa par tēti: – Visaugstāk tēvā vērtēju atklātību. Viņš vienmēr gatavs uzklausīt un palīdzēt.
Sieva Ilona: – Viņam ir laba sirds, Normunds ir patiess, mīl savu ģimeni, bērnus, sievu un mīl draudzi. Sirsnīgs, mīlošs un gadīgs tēvs.